čīkstu par daudz, liekas. tad man nepatīk laikapstākļi, tad miega par maz, tad jālasa par daudz.. un vienmēr var atrast iemeslus pačīkstēšanai.

būtu man vairāk spēka šovakar, es ar tādiem padomjstila saukļiem mēģinātu sevi mudināt uz pārmaiņām. būtu man vairāk spēka, es sev stāstītu par gara audzināšanu un rakstura stingrību vai kaut ko tādu. bet spēka pēc Sirmgalvja un jūras izlasīšanas man vairs nav. ir tikai čīkstētkāre.

no rīta mans autobuss, ar kuru es varu paspēt gaužām laikā uz skolu, atļāvās nekursēt, un es pa galvu pa kaklu skrēju ar citiem transportiem. diena bija ļoti gara un briesmīga, un kronis visam ir stīvais kakls un sāpošā mugura, un mūžīgā paranoja no kūleņiem. gadu no gada, kad viss nonāk līdz kūleņiem, atgriežas mana vecā paranoja es noteikti pārlauzīšu kaklu. džīz, ir lietas, kurām pāri tikt es joprojām nevaru.

un man ir apnicis teju visur, kur es esmu, tīri apzināti vai neapzināti visu koriģēt, organizēt un vadīt. tikai tāpēc, ka pārējiem, lūk, esot bailīte.