kad es beidzot būšu liela, tā teikt [kaut kad taču mans pases radītais cipariņš sakritīs ar sen-jau-savus-vienaudžus-pāraugušo garu], es braukšu prom. šovakar šī doma pavisam nostiprinājās manā prātā, lai gan tur vīdēja jau sen. es vienkārši neesmu piedzimusi īstajā klimata joslā. daudz iederīgāka es justos savos zili strīpainajos svārkos un basām kājām sēžot zem zvaigznēm pārklātas debess pie ugunskura, dziedot Good Lord is my shepherd, and He gave us our daily bread. nu, vienalga.

atceros vasaru, to road trip'u ar brāļa draugiem uz Aglonu. nakti, kad gulējām klosterī ar skatu uz sakrālo laukumu, bet vēl pirms gulētiešanas ar Ksavjē un Bruno gājām skatīties rīta autobusus uz Rīgu. cauri kapiem, un virs mums bija zvaigznes. no vienas debesu malas līdz otrai. teju katrs debesu centimetrs bija noklāts. jā, un tobrīd es jutos laimīga. tik vienkārši.

sapnis vasaras naktī.