sarunas
nekur jau nespruks, pienāks arī nākamais pavasaris. bet tagad ir rudens, un debesīm vienalga, ka man riebjas tumšie, aukstie vakari, bet tai pat laikā tumsā jūtso tik brīvi. tik pierasti, jo tumšs jau ir lielāko gada daļu.

debesīm tas viss ir vienalga, tāpēc jau tās ir debesis.

tik vien gribētos siltākus vakarus un lai kājas nesalst pēc ikvakara uzpīpēšanas. tik vien gribētos agro rītu celšanos kā izvēli, ne piespiešanu.

dzīve kā izvēle, ne obligāts pasākums. vai tas ir daudz prasīts?