es gribēju ierakstīt kaut ko par to, cik šampanietis ir bīstams jūsu saprātam (man joprojām ļoti reibst galva, un es apēdu visu sieru, kas atrodams ledusskapī), bet ko nu tur daudz, kārtējo reizi plānotā 10 minūšu vizīte pie R. izvērtās 5stundīgā pasēdēšanā. un vēl es iepazinos ar franču puiku, kurš pīpēja manā mīļākajā pirms-liceja-rīta spot'ā, viņš solījās zvanīt un iet ar mani dzīvē, bet figu, noteikti nezvanīs, kā jau viņi visi mēdz darīt. man vakar Ieva2 uzlēca uz kājas ar savu augsto papēdi tik spēcīgi, ka tagad tur ir milzīgs zilums, man riebjas šādi laikapstākļi, jo man nav, ko vilkt, un man joprojām nav nevienas pašas dāvanas, bet vai nav vienalga, jo vismaz šobrīd un vismaz šovakar viss ir labi. ne tik labi kā bija pirms diviem gadiem, bet tomēr ir. un ar to pietiek, un ar to ir arī labi.

daudz jau nevajag, vai ne. tik vien kā dažus draugus un labu mūziku.