...cik tad ilgi var?...
klausoties visu cienītajā Džimā Morisonā, kurš ausī kliedz, ka 'this is the end', vai kārties gribas. bet nē, ij nemaz ar' ne. vienkārši gribas šokolādi. /man patīk, kā skan klaviatūra/ šodien. satiku. pašreizējo Viņu. un biju pie dermatologa. nē, es Viņu nesatiku pie dermatologa :) vēl kopā ar Viņu mājās gājām. bet cik grūti ir ko mīļu un jauku pateikt tiem, kuri pašai ir mīļi un jauki! pie tam visu šodiendienu nodzīvoju ar vakar redzēto Lurmena 'Romeo un Džuljetu' galvā un atmiņās. tādas sāpīgi skumjas atmiņas no filmas. tā... iesēžas iekšā. un lai cik arī grūti to nebūtu pašai atzīt, bet es tač gaidu, lai man kāds arīdzan uzrastos. varbūt tikpat pēkšņi un tikpat skaisti, bet varbūt tā palēnām, tā, lai ir pamazām... bet tik ļoti, ļoti gribas KĀDU... apnicis tas 'rezerves ritenis', kā izteicās drraudzene, kas man kaklā ir. ak jā, piektdien atkal pie bijušā/esošā(???) braukšu. un vislaik galvā skan, ka tas tač nav normāli... un arī Morisona balss 'This is the end, my only friend, the end... this is the end, my beautiful friend, the end...' un pāri visam - prieciņš iekšā par pasakaini fantastiki skaisto rudentiņu. :)