atceros pirmo reizi, kad dusmās uz sevi gribēju sašķaidīt spoguli, cerot, ka tā sašķaidīšu to daļu sevis, kura vienmēr man ir traucējusi dzīvot. nē, spoguļus šķaidījusi neesmu, bet citas lietas gan. tik un tā kāpju uz tiem pašiem vecajiem grābekļiem, un tie paši melnie stūri visu laiku lien ārā. pirms gada es nemācēju lūgt piedošanu, joprojām nemāku. spēju tikai sāpināt un pēc tam pati justies kā sāpināta, it kā mani vārdi kā bumerangs atgrieztos pie manis, divkārt spēcīgāki. kad pirmās reizes tāda paliku - sevī asiņojoša - sākās spēlītes ar žiletēm, sākās bezmiegs un tabletītes. jo iekšā caurums. un sāpinot citus, visvairāk ciešu pati. tā, līdz kaulam. es varbūt nekad nebūšu tā līdz galam laimīga - tieši tāpēc, ka nemāku saprasties ar citiem. un sēdēšu četrās sienās, ar pārējo cilvēci komunicējot tikai caur virtuālo realitāti, vismaz tā viņi necietīs.
tik viena savā raksturā jau tagad sajutos.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: