kaut kādas lomkas pēc mājās, pēc Rīgas kā tādas, pēc dzīviem cilvēkiem uz ielām - spokpilsēta šajā ziņā ir tik nomācoša. pārējās dūdas (es uzrakstīju vārdu dūdas un iedomājos par to trešo istabasbiedreni, to, kura Līvu un Ievu izfrīko līdz baltajām pelītēm, un dažas minūtes pārdomāju, cik vārds dūda ir atbilstošs, bet ko nu vairs) vēl ir pa mājām, un es te dzīvojos viena. milzīgs slinkums iet sataisīt kaut ko ēdamu, ta' jau labāk neēst vispār neko, vai ne, un māmiņa ir (beidzot) uzsākusi manis pāraudzināšanu, tb pēc otrā kurpju pāra vienā nedēļā man tika atņemta nauda un tā. milkies saka, ka sen jau vajadzēja, un es taču piekrītu, jo pati saprotu, cik ļoti es esmu spoiled kid, bet tomēr, tomēr tas ir fuckin' grūti, vai ne. lai gan es pārspīlēju, tas viss nāk no tā, ka man ļoti, ļoti pietrūkst Rīgas, cik nu tur ir tā kuļtura un izklaides iespējas, man pietrūkst to dažu draugu, kurus 19 gadu laikā esmu ieguvusi un kuri ir palikuši Rīgā, tur ir arī mans mīļākais sporta klubs un mana terapeite, un fuck, kurš gan būtu domājis, ka tādas lietas var tāā pietrūkt. uz otras rokas, dzīve šeit arī nav slikta, vismaz darbdienās ne - liels burziņš četru dienu garumā, tūkstošiem izsmēķētu cigarešu un katru dienu kādi padsmit jauni iepazīti cilvēki. jā, un rudens, galu galā, ir pievarējis arī mani. braucu autobusā uz spokpilsētu, aiz logiem bija simpsonu mākonīši, ceļš griezās gar acīm un cilvēki kāpa iekšā ar lieliem sēņu groziem. rudens smeldze gaisā.