rudens ir mans iedvesmojošais laiks, nevis pavasaris. rudeņos es vienmēr apņemos, ka izlasīšu grāmatu kalnus, noskatīšos izlaistās kino vēstures pamatvienības, vispār neslinkošu, daudz mācīšos un aizpildīšu zināšanu robus. un protams, šis rudens jau nav nekāds izņēmums. gara acīm jau redzu, ka skaistās sestdienās lasu par 10 eiro iegādāto Vulfas kopoto rakstu sējumu, izurbjos cauri Ibsena lugām un lasu krievu klasiku, lai gan visticamāk tas, kā parasti, beigsies ar desmit iesāktām grāmatām un nevienu līdz galam pabeigtu. bet tas viss ir normāli, šodien noskatījāmies jauno Tarantīno, izpļāpājos ar brāli par filmu un viņa viedokli, viņš vienmēr saskata kaut ko atšķirīgu un līdz ar to tās sarunas vienmēr ir vērtīgas, un beidzot ir pienācis tas brīdis, kad man vairs nav vietas grāmatplauktos. un vēl es lasu Bosnijā nopirkto grāmatu par musulmaņu meiteni, es vispār jūtos tik laimīga, ka tomēr esmu piedzimusi šeit.

es vispār kopš atgriešanās konstanti jūtos ļoti, ļoti labi. un tas tiešām priecē.