they're just not that into you
mana bērnības draudzene rīt pārceļas uz Dāniju, es pati nodaru pēdējos pirms-aizbraukšanas darbus (lai gan tie 200 km jau nav tik katastrofāli vispār), un brālis ar sievu rīt arī brauc prom. vietējie gājputni, mļe.
es gribētu, kaut varētu ierakstīt kaut ko tādu kā i never thought it would be this clear, runājot par lielajām pārmaiņām dzīvēs un tā, bet nē, iekšā pilnīgs tukšums. banāli liekas, ka sirds, tā daļa manī, kas kaut ko vēl jūt, palika kaut kur pa ceļam uzgaidāmajās telpās, vilcienos un sarunās ar šķietamiem svešiniekiem. jo cilvēki jau visur ir vienādi, visi klausās Dilanu un ir lasijuši Crime&Punishment, un skatās Eirovīziju, un seko līdzi futbolam.

sačakarēts miega ritms un aizpildītas dienas, un prāts turpina klejot pa laika plānotāja un mazo sirds vēlmīšu iespējamiem kompromisiem. ceļš joprojām sauc, ziniet.