atkāzas

kāzu bardaks nu ir galā. ah, tas bija tik skaisti... aš pašai sagribējās precēties. bet tagad pati auju smukos svārkus un laižu uz Mežaparku ar Beatrisi fotogrāfēties. piektdien pie manis mājās būs svētceļnieku āfterpārtijs, un tūlīt jau sāksies skola. pārāk daudz kas vienlaicīgi, bet patiesībā tā ir laba pārmaiņa pēc samērā tukšā pagājušā gada. kad nekas nenotika un es tā klusi, klusi mēģināju atjēgties, pārāk daudz mīcoties pa pagātni. tagad laikam esmu iemācījusies sadzīvot ar to, kas bija, sadzīvot, lai mani nesmacētu atmiņas. gaišo atmiņu mūžīgais starojums. un es būšu Klementīne mūžīgi mūžos.

piektdienas vakarā diezgan pārsteigta konstatēju, ka Rīgā taču ir tik daudz vietu, kur es nekad neesmu bijusi, bet kur ir tik forši. piemēram, Abrenes ielas autobusu stacijā, tur var tik mierīgi sēdēt zālītē un skatīties, kā cilvēki steidzas tev garām. tāpat es arī pirmo reizi gāju tik tuvu, tik tuvu vilcienam - tur, blakus sliedēm, kur normāli cilvēki nemaz nedrīkstētu iet. bet mēs tur gājām ar to franču puisi, kurš bija sajūsmā.

vakar un aizvakar bijām Aglonā - tāds divu dienu road trip's sanāca. vienmēr esmu baidījusies un vairījusies būt Aglonā tad, kad tur nekā nav, kad tur nav ļaužu tūkstoši. bet tas izrādījās tik skaisti. pastaigājos pa sakrālo laukumu, pasēdēju žurnālistu skatu tornī un gulēju klosterī ar skatu uz baziliku. bjūtiful.

viss ir tieši tā, kā tam jābūt. jau sen vairs savu dzīvi nevadu pati, es tikai tajā piedalos. režisēt savu dzīvi jau sen esmu atļāvusi Dievam. un ir skaisti.