migla
tik daudz ko teikt, tik maz spēka, lai kaut ko rakstītu. daudz kas notiek vienlaicīgi. un ir tā, kā jau baidījos - svētceļojums tik tiešām, salīdzinot ar šito visu, bija kā atpūta. neiederīga mājās jūtos - viņi skrien uz riņķi, skrien un skrien, un skrien man apkārt un man virsū, bet es gribu tikai mieru, gribu tikai būt. būt klusumā un saprast, kas notiek. jo notiek tik daudz kas.

vakar beidzot izrunājos ar savu jauno draugu. nu tā, ko es vispār gribu un ko viņš grib. izskatās, ka saskan :)

bet esmu pasākusi atkal Zemfiru daudz klausīties. no rītiem miglā un vakaros zem divām segām pleijerī.

nē, man, goda vārds, nav spēka pateikt visu. Dace jau teica, ka nevajag to sāpi iekšā turēt. bet mana sāpe ir tik abstrakta, tik vārdā nenosaucama.

vairs negribu runāt. tikai klausīties, klausīties, klausīties. mācos sevi atkal un atkal no jauna pieņemt un uztvert. nogurums, bet es taču esmu labi izgulējusies. gribu uz Baltrišķiem.

ne tā runā iemīlējušies cilvēki, vai ne? varbūt manī ir pārāk daudz pagātnes. kā es pa saviem padsmit gadiem esmu savākusi tik daudz sāpju un pagātnes rēgu? bet būšu dzīvotāja, zinu. tas tikai tāds sāpīgs brīdis kalna pakājē. būs labi, viss būs labi. es zinu.