es esmu tik nogurusi, ka tikko sāku raudāt, skatoties datora ekrānā, jo neko prātīgu tā arī neesmu šovakar izdarījusi, bet ir tik daudz, daudz kas jādara. turklāt man ir iekaisis kakls un es nevaru atcerēties, kā sauc un kas tā par dziesmu, kas man visu laiku sēž galvā. mazliet simon&garfunkel'iska, kaut kas par mīlestību un tā, bet nekādi neatceros. man riebjas veids, kā es izvairos no problēmām - es vienkārši neskatos e-pastus, un sestdien man būs vēlreiz jāmēģina cilvēkus pārliecināt, ka esmu izdarījusi milzīgu darbu, tāpēc viņiem man būtu jādod zelta medālis.

man tas viss tik ļoti, ļoti riebjas. un kontrasts starp vakardienas mani un šī brīža mani ir milzīgs.