zvanīja brālis, stāstīja, kā viņi vakar brauca, brauca, brauca uz Lizjē, kā vilcienā iekāpa tante ar sunīti, kā viņiem pārbaudīja biļetes, kā priekšā sēdošais aizmiga, bet viņi tik brauca. beidzis savu stāstījumu par to, kā viņi vakar brauca ar vilcienu, viņš paziņoja, ka kaut kādi zinātnieki esot atšifrējuši sengrieķu mūzikas pierakstu un atšifrēto mūziku ierakstījuši, un tad man bija jāaizver acis un jāiztēlojas, ka tas vīrietis, kas man dudina ausī no atskaņotāja, ko brālis otrā galā pielika pie klausules, ir Sokrats.

es tiešām diezgan bieži jūtos kā prātīgākā no savas ģimenes, lai arī brālis taču it kā jau pieaudzis cilvēks, precējies un tā. un vecāki arī diez ko no viņa neatpaliek, pff