naktis ir visšausmīgākās. grozos uz riņķi, nevarēdama atrast pareizu pozu, kurā nāktu miegs, nemierīgi skatos pulkstenī un ar atvērtām acīm blenžu griestos. viņnakt skaitīju grāmatas savos grāmatplauktos, izrādās, man ir 26 grāmatas angliski (un vēl divām vismaz būtu jābūt pie kādiem citiem) un 4 grāmatas franciski (ahem, lieki teikt, ka neesmu pat papūlējusies lasīt). pirms četriem gadiem, kad pirmo reizi biju Parīzē, brālis mani paņēma līdzi uz kaut kādu grāmatnīcu, plaukti bija pilni visādu grāmatu, kuras Latvijā, protams, nekad neredzēt, un, liekas, tad arī pirmo reizi es iedomājos, ka es gribu mācīties franču valodu. un protams, tagad, kad es ar to cītīgi nodarbojos, tā lieliskā grāmata par Timu Bērtonu man vairs nav ne prātā.

pirksti man ir sagriezti, un es tiešām nezinu, kāpēc, bet ceru, ka draudzenes kaķis pie vainas. pusi nakts es mēģināju iemigt, iegrozoties tā, lai nav auksti, bet tai pašā laikā cenšoties saglabāt cienīgu distanci no blakusgulētāja, es nesaprotu, kāpēc tik bieži attopos, ka guļu blakus kādam gandrīz nepazīstamam cilvēkam. varbūt mana vēlme pēc anonīmā piegulētāja sāk īstenoties, kas to lai zina.