4 stundas vilcienā un gandrīz līdz galam izlasīts Murakami, kaut kas viņā ir absolūti fascinējošs.

šeit ir tik neiedomājami dziļš klusums. kaķis smaržo pēc siena, sniegs zem zābakiem gurkst un klusumu pārtrauc tikai vilciena skaņas reizi pusotrā stundā. katrs kakts un katrs ceļa pagrieziens šeit ir apaudzis ar atmiņām, tur, aiz mājas mēs Jāņos līdz rītausmai spēlējām futbolu, man bija baltas bikses un fantastiski līdzspēlētāji, tur, tālāk uz meža pusi ir tiltiņš, kur, hehe, mēs sagaidījām romantiskāko saullēktu manā mūžā ar neiedomājami skaistu puisi (un tagad viņš ir pieaudzis un nav vairs tik smuks, tā paiet pasaules godība, phe) un tuvāk uz ciemata pusi ir piena galds, kur mēs vēlos vasaras vakaros ar māsīcu mēdzām tērgāt par lielām un nopietnām lietām, tas ir, mīlestību, protams. mazo meiteņu sapņi un lielās cerības.

un ainavas aiz mašīnas loga izskatās pēc Purvīša gleznām, dziļš miers un klusums. kaut kur ceļa kreisajā pusē iznirst krusts ar apstādījumiem un taku līdz tam, un kaut kas manā pilsētnieces sirdī sāk tirdīt un pat tā kā mazliet durt. vienkāršība ir tas, kā manī visvairāk trūkst.