man šonakt bija ļoti dramatiski sapņi. pirmajā darbība risinājās kādā latviešu literatūras darbā, kurš vēlāk esot ekranizēts by Gunārs Piesis (baigi jocīgi, es darbojos īstajos notikumos, kas patiesībā esot grāmata un pēc tam filma, pirmo reizi šitāds samudžinājums). es biju pieņemta par kalponi kādā latviešu zemnieku mājā pie jūras, bet jaunajai varai nepatika tas, ka šīs mājas īpašniekiem pieder tik liela zeme, tāpēc viņi atnāca un visus apšāva. par laimi, es nebiju mājas iemītnieku sarakstos, tāpēc mani neviens nepiefiksēja un nemeklēja, un es paslēpos pludmalē, kaut kādos krūmos. pēc kāda brīža, ko pavadīju nomodā, domājot
wtf wtf wtf, sekoja otrais sapnis, kurā mēs ar
milkies gājām iepirkties, nez kāpēc mēs bijām iegājušas veikalā
Gerkens un partneri, pēc kāda brīža
milkies bija pazudusi, un viņas vietā man blakus bija
inexorable, bet tad pēkšņi izrādījās, ka lielveikals, kurā mēs iepirkāmies, ir kaut kādas teroristes pārņemts, un mums blakus sāka sprāgt bumbas un kas tik vēl ne. man iešāva vēderā un es pēkšņi biju kļuvusi par Baraku Obamu (wtf kvadrātā), bet tad mums izdevās izbēgt ārā, virszemē bija daudz policijas mašīnu un kaut kāda upe, un es atkal biju kļuvusi par sevi pašu.
un tagad es nekādi nevaru saprast, ko, pie velna, šis viss nozīmē. tās nāves mani diez ko neuztrauc, bet kļūt par Baraku Obamu ar sašautu vēderu gan ir jocīgi