pavasaris, vasara, rudens, ziema... un pavasaris.
tik ļoti baidos no jaunā rudens, kas neizbēgami pienāks. dienas paliks īsākas un lapas kritīs, lai arī tikai nesen tās izplauka. cilvēki arvien biežāk būs manāmi biezās šallēs un garos mēteļos, tik atsvešināti un īgni. un nākamgad un nākamruden man būs tramvajs katru rītu un pēcpusdienu. es zinu, jau pēc Aglonas dienas paliks neciešami īsas - augusta beigās tumšs jau ir ap 20.30, un pie loga gulēt vairs nevarēs. tas viss jau ir tik daudz reizes piedzīvots - dabiskā saules aizgriešanās un atgriešanās.

ja vien to vasaru varētu paķert aiz astes un noturēt. šo brīdi - jūnija beigas. vēl tās gaišās naktis, kad pusdivos vēl ir saulrieta švīkas debesīs, bet pēc trijiem jau sāk lekt saule. gaišas naktis un garas dienas, tas ir tik reti gadā. pārāk reti.
es laikam vienkārši esmu piedzimusi nepareizajā klimatiskajā joslā.