Poruks kā tāds man nepatīk, bet šis ir vienīgais viņa dzejolis, kurš mani aizķer.




Ļauj manim skumt pie tava troņa, Tēvs,
Ļauj sūdzēties par tavu roku darbu.
Ciest, ciest un ciest es neesmu gļēvs,
Bet muļķību es atrodu par skarbu.
Kam liki manās krūtīs tādas jūtas,
Kas pretī viļņo stiprām klinšu sienām,
Kas atsitas pret tām kā domas grūtas
Pret vienmuļīgām, neizlabojamām dienām.
Es ticu, viss ir labs un labam celts,
Tik viens es vidū stāvu ļauns;
Es ticu, visiem sirdī tikai zelts,
Tik manā žults un mūžīgs kauns.