milzīgs slinkums iet ģērbties, dzeru dienišķo kafiju un domāju par to, ka es šonakt sapnī redzēju peles un tagad paranoiski baidos, ka varbūt tās peles nemaz nebija sapnī, bet gan absolūtā realitātē. ej tu saproti, kas ir īsts un kas nē, phe, turklāt man vienmēr tā robeža starp sapņiem un realitāti miegā ir bijusi tāda plāna. tagad esmu sapotēta pret ērcītēm un kreiso roku teju vispār pacelt nevaru, viņi ir absolūti naudas kāši, par to vienu vakcīnu no manis izspieda 22 Ls, un vispār man šausmīgi bieži cilvēki jautā, vai es nedomāju iet studēt medicīnu, tipa, māmas pēdās. (pareizā atbilde ir nē, protams) bērnībā, kad normāli bērni lasīja un skatījās bilžu grāmatas, es šķirstīju medicīnas enciklopēdiju, bet, ja nopietni, medicīna ir šausmīgi nomācoša. tā apziņa, ka tu nekādi nevari tam otram palīdzēt, vien mazliet atstumdīt tās beigas, bet tās vainas jau nekur nepazūd. tu mazini simptomus un kaut kādas izpausmes, bet tas viss taču kaut kur paliek, kaut vai rētu un pēkšņu, asu sāpju veidā. vēl arī es visu laiku brīnos par to, cik jocīgs ir tas cilvēka ķermenis. tā ir vienīgā lieta, vienīgais, kas tevi pavada visu mūžu, vienīgais, kas tev pa īstam jebkad ir piederējis un vēl piederēs, bet tu nekādi pats to nespēj kontrolēt. organismā notiek tik daudz visādu procesu un visādu reakciju, kuras tu, cilvēks, nekādi nevari kontrolēt, un arī modernā medicīna tev ne vienmēr var izskaidrot, kāpēc notiek tieši tā un ne savādāk. piemēram, viņdien runājos ar savu kosmetoloģi, kura man stāstīja par to, ka ir iespējami 3 pumpu veidi, un neviens nevar tev līdz galam izskaidrot, kāpēc tā pumpa ir tieši tāda. ai, godīgi sakot, tas ievieš šausmīgu nevarēšanas sajūtu, ka tu pats sevi nevari kontrolēt.