what's in your head, ah?
un tā viss paiet. mēs vairs satiksimies tikai uz ielu stūriem un nejaušās saskriešanās reizēs. mēs satiksimies tikai lielveikalu rindās stāvot, kad katram jau būs pa diviem bērneļiem pie rokas. mēs satiksimies, tikai lasot avīzēs viens par pārējiem. mēs satiksimies nejauši kaut kur, bet es liekuļotu, ja teiktu, ka man viņu pietrūks. bet pieradumam ir spēks, šodien teica mana friziere, kad atteicos no matu sakārtošanas uz aizmuguri, jo vienmēr man tie ir uz sānu. sēžu mammas darbā ar lielām lokām matos, ar matu lakas spīdumu un ar Zombie uz visskaļāko, lai mani neieslēdz pa nakti slimnīcā.

tikai pēdējā laikā esmu sākusi sevi iepazīt - nu tā, dziļāk iepazīt. ir tik grūti atzīt sev, ka jā, es esmu savādāka, jo šis ''es esmu savādāks nekā visi citi'' ir tik ļoti, ļoti klišejisks palicis, ka uzreiz padara tevi par tādu pašu. bet es esmu es, un citi ir citi, tātad citi nav es, tāpēc reizēm ir tik grūti saprasties ar citiem, jo viņi vienkārši nav es. vairs nemāku runāt ar cilvēkiem. šodien uz ielas satiku savu klasesbiedru, mums bija gabaliņš pa ceļam ejams kopā. lai nebūtu neveiklās klusuma pauzes, es vārījos un vārījos. par tēmu un beztēmu, lai tikai nebūtu jāklausās, kā skrapšķ akmeņi zem kājām. ar frizieri arī runāju un runāju, uzdevu jautājumus, uz kuriem atbildes nemaz necerēju dabūt un nemaz neinteresēja dabūt. tikai runāju, lai nav jāklusē. bet šobrīd es māku tikai klusēt un māt ar galvu, arī tā vajag.

varbūt jāsāk skriet katru vakaru, varbūt tad viss uzlabosies. definitely maybe.