es varētu mēģināt ieklabināt kaut kādus kopsavilkumus un secinājumus, bet pēc dienas, kas pavadīta svaigā gaisā ravējot, visa vēlme kaut ko runāt ir mazliet tā kā apsīkusi. vienīgi gribēju padalīties ar vienīgo latviešu literatūras klasiķi, kurš mani tiešām aizķēra - Frici B., es pat nezinu, kas viņa tekstos ir tāds, ka dažbrīd pat asaras acīs sariešas, varbūt tiešām esmu pārāk jūtelīga, bet viņš tik skaisti ietērpis vārdos arī manus meklējumus.


Krēslā

It kā klusa šūpļa dziesma
krēsla zūzo sirmi maigā.
Bāli zilos vaiņadziņos
atmiņas un sapņi staigā

Ņem pie rokas, ved uz
bērna zemi - kluso, mīļo.
Dieviņ, kur es nomaldījies -
viss te vienās zvaigznēs zvīļo...