i've got the blues.
kakao, mutes harmonikas un siermaizes. liekas, neko vairāk piektdienas vakaram nebiju pelnījusi.

šodien iepirkos. tiku pie grāmatu lēruma un mutes harmonikām. tagad kaitinu savus vecākus ik brīdi, bet es iemācījos to smuko, skumjo blūza skaņu. tāda velkoša skaņa.

krāju darāmos darbus kaudzītē galvā un plānoju vākt no istabas ārā gultu, taču mana istaba ir ļoti dīvainas formas un tur, lai izņemtu gultu, vajag atbrīvot istabu no visām citām mēbelēm. laikietilpīgi.

tik ļoti, ļoti vientuļa sajutos vakarā. istaba bija rietošās saules gaismas pielieta un nebija neviens, ar kuru dalīt savu sajūsmu. un sajūsmas burbulis krūtīs pārtapa par skumju burbuli, velkot atpakaļ pie zemes. Dace stāstīja, ka skumjas varot arī celt augšā. es gan pati tā vēl nemāku.

tik daudz cilvēkus pazīstu, bet tik maz no viņiem tiešām gribu pazīt un tik maz no viņiem man kaut ko nozīmē. un tik maz cilvēkiem es kaut ko nozīmēju, ah, banalitātes. bet nu nevar būt, ka tikai tāpēc, ka vienreiz nošāvu greizi, nekad mūžā vairs nebūšu laimīga.

ah. nu viss beigsies labi, i know. jo nekas taču nav noticis. it kā.