nē, nē, nekādā gadījumā, vienkārši tagad vairs nav teju nekādas jēgas kaut ko teikt, mēs dzīvojam 3x labāk nekā tie, kas iepriekš, nav vairs pret ko protestēt, sacelties, viss ir dabūjams, cilvēks var ieslīgt rāmā pašapmierinājumā, un kāpēc viņam kaut ko vēl radīt? jo man vienmēr ir licies, ka mākslai ir jānāk no kaut kādām sāpēm, vai, no kaut kā, kas iekšā tā kā mazliet dur, bet viss, kas varētu durt, ir samazināts līdz pēdējai iespējai.

turklāt arī tas, kas radīts iepriekš, ir aptvēris teju visas tēmas un ir grūti radīt kaut ko jaunu, jā.

var jau būt, ka es briesmīgi samurgoju tikko.