running to stand still

esmu godīgi pārcēlusies uz jaunu dzīvesvietu, kur dzīvoju ar Līvu. uzsākām kopdzīvi jau otro reizi mūžā, jo ar Ventspili nepietika, woohoo. dzīvojam netālu no "Piluka", riktīgi forši. tepat blakus ir arī suši/picas kiosks, suši tirgotuve, frizētava, kaut kāds savāds ajūrvēdas pagrabs, kur Līvai uzmācās ar medu, kā arī ielas galā pie tiem Centrālstacijas mikriņiem ir visādas kebabu vietas. esam atradušas lielisku rajonu, tātad, jo mums patīk viss shady un dodgy. patīk kaktu bāri, kaktu ēstuves, kā arī visādas vietas, kur pārtikas un veterinārais dienests šķietami nav rādījies gadiem. es kādreiz sapratīšu, kas tieši mani pievelk tādās vietās, bet šodiena nebūs tā diena. un ļoti svarīgi pieminēt to, ka dzīvojam kvartālu no čomska. man jau ļoti patīk šis rajons! nekad iepriekš neesmu dzīvojusi centrā, tā ka bišku jocīgi ir, bet nekas. visgrūtākais pagaidām ir saplānot laiku, jo ar visiem autobusiem un skriešanām un paspēšanām no Bieriņiem ir iestrādājies pilnīgi cits laika vērtēšanas režīms. bet tas tā. vajadzētu atvest riteni, būtu forši. pagaidām trūkst vēl visādu lietu, un mums aizvakar uzsprāga cepeškrāsns, tā ka ir jādzenā santehniķi un jādzenā visādi cilvēki, jo tas nav normāli, ka uzsprāgst iekšējais stikls cepeškrāsnī. tā, lūk, ir, kad es beidzot mēģinu sākt taisīt kaut ko normālu ēšanai, nevis tikai roltonus, šņuk šņuk. viss sprāgst un trako.

un vēl es aizgāju no darba, piektdien uzrakstīju atlūgumu un pametu trako kazino. nospriedu, ka pietiek triekt laiku dažādās savādās profesijās un nodarbošanās, kur iekuļos "pieredzes iegūšanas nolūkos". es laikam joprojām domāju, ka esmu pavisam maza un jauna, un man ir nenormāli daudz laika, tāpēc varu pastrādāt tur un šur. knapi atturējos no iešanas Pakistānas kebabos, kur uz durvīm bija uzraksts, ka meklē darbiniekus, es tur drošvien izturētu pāris dienas, jo tik ilgi varu noturēt interesi, un tad gribētu vemt no visas tās gaļas. bet es vairāk par to, ka man gribas visu pamēģināt, visu paskatīties, papētīt, tāpēc iekuļos, lūk, visādos kreisos kaktu kantoros un vietās. rīt gan ir darba intervija reklāmas aģentūrā, jo, kā mat. šodien teicu, everybody who studied cultural studies ends up either in advertising or as a barista. bet tas, ko es ar visu šo gribu pateikt, ir tas, ka iekšā ir kaut kāda savāda dziņa un vēlme iet un visu pamēģināt, piedzīvot, visur iekulties un aptaustīt. mans aizj.mīļ. ar tādu pašu dziņu aiztesās uz austrumtimoru dzert un audzēt kafiju, bet es mēģinu izpētīt pilsētu ēnaino daļu. joprojām nesaprotu, kāpēc tomēr amst. neaizgāju strādāt geju kinoteātrī, kur tik ļoti gribēju. 

un vēl es vakar biju Valkā. no rīta izbraucām ar pirmo vilcienu, Valkā bijām ap desmitiem, ieturējām brokastis ar šampanieti, maizītēm un ļoti garšīgu saldo, aizgājām uz kapu, paskraidījām pa pilsētu un vispār dienu pavadījām ļoti skaisti. rīt būs divi gadi kopš r. nāves, un es jūtu viņa klātbūtni ikdienā. tas izklausās ezotēriski un diezgan creepy, un es cenšos būt pēc iespējas skaidrākdomājoša, bet kaut kā ir tā, ka daži cilvēki iesēžas uz mūžu, un izskatās, ka r. bija tāds. es zinu, ka viņa vairs nav, es zinu, kur ir viņa kaps, es tur pirms divām ziemām redzēju, kā viņu apglabā, bet ietekme un sajūtas jau paliek, un katru reizi, kad iepazīstos ar kādu jaunu džeku, kurš varētu būt romantiski ieinteresēts/interesants tēls, es iedomājos par to, ko r. par viņu teiktu. bet galvenais, ko gribēju pieminēt, ir tas, ka ir ļoti, ļoti gaiši un viegli tā visa sakarā. varbūt tāpēc, ka ar kint. tik bieži esam runājušas par to eksistēšanu citā līmenī, akkungscikesizklausosezotēriska, kurā nav svarīgi fiziski būt klāt, bet kurā tu jūti cita klātbūtni. un nav pat svarīgi, vai tā ir tava paša iztēle vai kaut kādi patiešām citi dziļumi un līmeņi, jo everything is a construction but it does not make it less real. un varbūt man vienkārši jāpieņem tas, ka, lai cik ļoti es mēģinātu būt racionāla un loģiska, man visu dzīvi liksies, ka varu sarunāties un saņemt kaut kādas atbildes no miruša cilvēka.

tā kaut kā. vajadzēja visu uzrakstīt, visu uzrakstīju, ceru, ka būs lielāka saprašana. tik daudz kas notiek, un nav pat vēl nedēļa jaunajā gadā. ā, un vispār ar tiem eiro ir tā, ka, neraugoties uz to, ka trīs gadus esmu rēķinus maksājusi un dzīvojusies ar eiro, joprojām ir mulsums un sajūta, ka esmu brīvdienās, tāpēc nauda neskaitās. diezgan šausmīgi, sanāk daudz tērēties, :(. bet tas, kas mani visvairāk uztrauc, ir tas, ka tagad redzēsim, cik patiesībā nabadzīgi esam. jo cenas lielveikalos lielos vilcienos un mazos tramvajos ir līdzīgas, nu, Fr viss ir nenormāli dārgāks, bet NL ir līdzīgi, nu, tur gaļa lētāk šeit, spināti un brokoļi nenormāli dārgāki šeit. pārtikas un alkohola cenas tātad līdzīgas, bet minimālās algas atšķirība ir apt. 1000 eiro. protams, it kā sadzīve ir lētāka, nu, tur īre un maksājumi, bet arī ne tik ļoti. nu lūk, un tad paliec bēdīgs, jo saproti, ka esi nabadzīgs. un tad apzinies, ka citur ir nenormāli trakāk, un mēģini izdomāt, kā gan tev var palīdzēt tas, ka citiem ir sliktāk, jo tas ir neloģiski un bišku stulbi. bet tas tā. vienkārši tagad kaut kā nokrīt klapes no acīm, jo kaut kā saproti to, ka tā nu nav, ka Eiropā algas daudz lielākas, bet cenas arī daudz augstākas. labi vismaz, ka kino vēl ir lēts. un bāros neprasa ieejas maksu. 

vienvārdsakot, pirmdiena.