01:01 amkādu pēdējo laiku jūtos konstanti bēdīga. iespējams, tas saistīts ar to milzīgo nerealitātes daudzumu, kas jāuzsūc, iespējams, tas saistīts ar brīnišķīgajām brīvdienām mājās. drausmīgi daudz jādarbojas, līdz ar to nav īsti laika atļauties būt šādā stāvoklī. lai nu kā, šovakar pēc babel noskatīšanās viss palika vēl stiprāk un vēl bēdīgāk, tā filma tak vispār ir pamatā par atraidījumu, un tā nu ir sajūta, ko es pazīstu pārāk labi. bet šoreiz ne par jūtiņu analīzi, šoreiz par to, kā es to pārdzīvoju: tas laikam ir normāli vispār sievietēm, bet es pie tā iekšējā diskomforta vainoju kaut kādas ārišķīgas lietas. šovakar, protams, kārta pārdzīvot par to, ka esmu resna un neglīta. idiotiski taču, ne - it kā es varētu vainot savu izskatu pie tā, ka nevaru tikt galā ar sava bezmiegpapīra strukturēšanu. (nu, pasniedzējs arī nevar tikt galā, bet viņš jau ir ticis tālāk, turklāt viņš ir smukiņš, tā ka viņa problēmas neskaitās)it kā tieviem un smukiem cilvēkiem nav problēmu, vai ne. (es tak piecus gadus lasu glamour, es tak zinu, ka viņiem arī ir problēmas. ka bagātie arī raud un ka smukbūšana nenozīmē automātiskus a+ visos priekšmetos. reizēm, protams, tas laikam palīdz, bet, ja var ticēt glamour'am, nāk vietā citas problēmas.) vienvārdsakot, tāpēc pēdējās trīs stundas mīņājos apkārt savā milzīgajā vīrieškreklā, ko nopirku piemājas humpalās, jo reizēm vienkārši gribas kaut ko tādu, kur var pazust un vispār neizskatīties, un tāpēc pieprasīju draudziņam nākt ciemos, lai varu papīkstēt uz viņa pleca. istabasbiedrene joprojām paliek pie tēva, un tas taču sviests - es vispār gribēju dzīvot ar kādu kopā tieši šādu brīžu dēļ, bet viņa ir ieņēmusi galvā, ka mani drausmīgi traucē viņas nemitīgais klepus, tāpēc viņa pēdējās dienas paliek pie tēva. nu, meitenes, bļin. nu viss. tagad gan jāķeras pie darba.
|
running to stand still
May 17th, 2011
12:34 pmtieši pēc divām nedēļām ap šo laiku mēs būsim Itālijā. pludmale, saldējums, arjas piesolītais superīgais sarkanvīns un džeki uz motocikliem, nu, tās trīs esejas taču nav pārāk traki, ja ir tādas lietas, uz ko skatīties nākotnē. |
11:33 pmjūs pat nevarat iedomāties, kādā bardakā ir mans miteklis, vienīgā vieta, ko es katru dienu sakārtoju, ir virtuve, jo paniskas bailes no visādām virtuves šausmu figņām, tāpēc visu kārtīgi nomazgāju un sakārtoju. bet viss pārējais ir bardaks, un es pat neprokrastinēju ar kārtošanu, es prokrastinēju, blenžot sienā un čatojot ar draudziņu, kurš ir apm. 160 m attālumā. kārtējo reizi milzīga pārliecība, ka esmu stulba un nejēdzīga, bet nekas, es esmu tikusi ārā arī no lielākām bedrēm. un vēl es sapratu, ka mana lielākā problēma ar miegu ir pamošanās, tā vienmēr ir tāda traumatiska pieredze. katru rītu un katru pēcpusdienu pēc snaudas tā ir bez maz vai tāda vēlreizēja piedzimšanas sajūta, un tā taču ir tik traumatiska pieredze. katrreiz jāpierod pie pasaules vēlreiz un no jauna, un pēc tam jau ir atkal jāiet gulēt. turklāt es no rītiem/tikko pēc pamošanās esmu pilnīgi bezjēdzīga, piemēram, šorīt markusam vajadzēja mani celt augšā, jo es nekad otrdienu rītos nevaru piecelties, un, kad viņš nāca mani modināt, es biju pusnomodā un biju apsēsta ar domu par visu triju modinātāju salikšanu tādā smukā puslokā, lai tie, viens ar otru rezonējot, radītu skaistu muzikālu harmoniju.jo vairāk es lasu par miegu/bezmiegu, jo vairāk pārliecinos, ka tā ir tāda psiholoģiska nepieciešamība, ne tik daudz bioloģiska. pēc talk to her atkal-noskatīšanās es vispār vairs laikam neticu ķermeņa/gara/psihes vienotībai. nu labi, un uz šīs skaistās nots es saņemos rakstīt epastus, melnrakstus un lasīt skaistu tekstu ar nosaukumu anthropology of the night. |
Powered by Sviesta Ciba