12:16 amman vienmēr ir licies, ka kaut kas manā dzīvē nav īsti kārtībā ar to laika līniju. 8 gadu vecumā es lasīju Nožēlojamos, 12 gados man bija pirmais boifrends (hmm, mani vienmēr visvairāk šajā faktā ir smīdinājis tas, ka viņam tobrīd bija 18), un apmēram 15 gadu vecumā man sākās apnikums un tāda eksistenciāla apātija. un nu jau mani pašu īsti nepārsteidz tas, ka piektdienu vakarus labāk aizpildu ar kinoteātra apmeklējumu, nevis baļļuku līdz rīta gaismai. es jūtos veca un ierūsējusi, un es pati saprotu, cik tas izklausās absurdi. un tāpēc es vispār priecājos, ka jau pēc nepilna mēneša pārceļos, vides maiņa ir rekomendējama, lai gan Amsterdama, protams, man būtu patikusi labāk. es tikai ceru, ka tā spoku pilsēta mani mudinās tiešām šoreiz visus dokumentus un iestājesejas iesūtīt laikā.jā, vienvārdsakot, es no šodienas laikam skaitos studente un jums būs jābrauc pie manis ciemos uz Ventspili. tajā pilsētā tiešām nekā nav, bet šodien mēs atradām brīnišķīgu bistro Pūpēdis, kur gandrīz visiem ēdieniem ir doti filmu vai seriālu nosaukumi, tas taču ir tā vērts, lai aizbrauktu tik tālu un apēstu kādu Limuzīnu Jāņu nakts krāsā |
running to stand still
August 1st, 2009
09:40 pmvisa diena pavadīta tādā kā recovery mode režīmā, bet nav jau no kā atkopties. viss notiek lēnām un pamatīgi, un sagādājot pamatīgus nelabuma brīžus. un beigās vēl pamanījos ieslēgt brīnišķīgo Novoja Volna brīdī, kad tur gaudoja N. Baskovs, kurš savukārt man ļoti atgādina vienu bijušo kavalieri, visnotaļ jauks puisis, vismaz tā likās līdz brīdim, kad viņš mani bildināja.savādi, kā tie visi bijušie kavalieri un sirdsāķīši, un aizraušanās, un pseido-mīlestības - es nezinu, kas ir mīlestība, bet sure as hell, vismaz vienreiz tas bija kaut kas, ko tā varētu nosaukt - šie visi cilvēki nāk atpakaļ tieši rudeņos. es pārspīlēju, vēl jau ir vasara, vēl ir laiks'n'stuff, bet naktis jau taču ir aukstas, tumšs paliek arvien ātrāk, un šogad pirmo reizi pēc 11 gadiem es neeju uz Aglonu. es melotu, ja teiktu, ka nenožēloju, gluži pretēji - jo vairāk par to domāju, jo smagāk ap sirdi paliek. bet man taču vajag prom, man vajag aizbraukt ārpusē, pārbaudīt vismaz dažas savas ilūzijas un priekštatus. trešdien brālis mājās. es joprojām laikam neesmu pieradusi pie tā, ka es viņu tiešām satieku reizi pusgadā. |
Powered by Sviesta Ciba