es laikam sapratu savu lielāko problēmu kino sakarā,
es esmu redzējusi underground'u, bet neesmu redzējusi mainstream'u. just imagine, tikai pagājušajā nedēļā es pirmo reizi redzēju Limuzīnu Jāņu nakts krāsā, bet nevar taču spriest par kaut kādu kino attīstību un kino ideoloģisko uzslāņojumu, ja esi redzējis tikai filmas a la Kuldīgas freskas un nepabeigtais Piejūras klimats. es, protams, pārspīlēju, varbūt nemaz Kuldīgas freskas neredzēju, bet nu vienalga, lai es kaut ko sāktu spriest, man ir jānoskatās milzīīīīgs daudzums filmu, arī ieskaitot kaut daļu no Brenča krimiķiem.

šodien kult. vēstures skolotājai pārliecinoši teicu, ka darbam jau redzu galu. lol, kā tad, vienīgais gals, kuru es tiešām redzu, ir manis pašas, ja turpināšu neko nedarīt.

un vispār, Streičs ir mazo lietu meistars, viņš savas filmas padara dzīvas un izteiksmīgas ar mazām detaļām, piemēram, porcelāna figūriņu uz gramofona un vīrieti, kurš fonā tirina kājas. pat tās filmas, kuras it kā ir atzītas par Streiča neveiksmēm, ir veiksmīgākas par cita labākajiem darbiem.