atvaļinājuma ainiņas, kamēr tās vēl nav aizslaucījušas ikdienas nepielūdzamās domu plūsmas

- viendien izdomājām no Santorini aizbraukt uz Tirasijas salu, kas ir turpat pretī un uz kuru trīsreiz dienā iet sabiedriskie prāmji. biļete - 1.04 eur, brauciena ilgums - 15 min. salai ir divas ostas, noprasījām biļešu džekam, kur viņš ieteiktu kāpt ārā, viņš ieteica pirmajā, tāpēc tā arī darījām. pirmā salas osta bija daļa no mazmazītiņas apdzīvotas vietas, kur nekā daudz tiešām nav. taču pieturā mūs sagaidīja kāds kungs, kurš visiem iebraucējiem paspieda roku un teica, lai nāk uz viņa tavernu. protams, to arī darījām, ne tikai tāpēc, ka ļoti brīnišķīgs personīgs piegājiens, bet arī tāpēc, ka viņa taverna bija arī vienīgā taverna šajā krastā.
saēdāmies, sadzērāmies kafiju un alu, es pat aizgāju nopeldēties ļoti, ļoti akmeņainajā pludmalē, kur vairākas reizes kārtīgi pat apgāzos, un pie rēķina mums tavernas saimnieks iedeva arī desertu (jo pašas tak nevīžojām to pasūtīt), kā arī atnesa puslitru plastmasas pudeli, kas bija pilna ar baltvīnu. un pie reizes aizveda mūs arī uz salas galvaspilsētu, kurā mēs ļoti apmaldījāmies, jo bija grūti noticēt, ka galvaspilsēta ir tieši viena iela ar baznīcu, skolu un viesnīcu ielas galā kalnā augšā. bet vīns bija ļoti brīnišķīgs.

- viss pārējais bija diezgan burvīgs. pat grūti izvēlēties, vai bija kāda negatīva un nepatīkama epizode, viss kā jau atvaļinājumā pienākas.

un vēl es nedēļas laikā ar diviem nepazīstamiem cilvēkiem nejauši sastrīdējos par politiku. divreiz. atstāstīju šo draugam, viņa komentārs - ''tipiski''.

bet tagad ir nākamās problēmas, pirmkārt, man besī, ka Rīgā nav grieķu ēstuves, otrkārt - profesionālā dzīve turpina uzņemt apgriezienus. šonedēļ kursos uzzināju, ka muzeju teksti ir viena no tām lietām / parādībām, kurām tic visvairāk. vairākas aptaujas liecina, ka, piemēram, 25% aptaujāto uzticas masu medijiem, 90% tic zinātnei, un veseli 98% uzticas muzeju tekstiem. diezgan ārprātīga atbildība, ja tā padomā.