krāmējot čemodānu (braukt prom uz 19 dienām nav joka lieta!), man visu laiku ir tāda viegla fona sajūta, ka man ir mazāk drēbju, nekā agrāk. es nezinu, no kurienes šī sajūta rodas, es nezinu, ko ar to darīt, bet tīri objektīvi mans skapis ir palicis.. tukšāks? nezinu, es katrā ziņā nēsāju arvien biežāk tikai trīs kleitas, visas no cos, un tikai divas no tām ir melnas.

bet šī nav tikai vēlas nakts oda cos'am, kas kārtējo reizi apliecina, ka tas ir lielisks veikals, kurā atrast lietas, kas vienlaikus piemērotas vakara viesībām un pastaigām nepazīstamā pilsētā, kad negribi sev pievērst papildus uzmanību (man ir mazliet trauma no SF, kad cilvēki nāca uz ielas aiztikt manus matus un teikt, ka wow, mēs nekad te neesam redzējuši rudmati).
bet tas ir mazliet stāsts arī par to, ka es tā nemanāmi esmu no savas dzīves izslēgusi ļoti daudz kā lieka. ne tikai drēbju un apģērbu ziņā, bet, kā izrādās, arī cilvēku ziņā. un tas ir patīkams atklājums vēlā ceturtdienas naktī, vienlaikus kārtojot čemodānu un runājot ar grafisko dizaineri par gala darbiem, kas jādod uz druku.

viena darba diena līdz atvaļinājumam, tam manam 19 dienu atvaļinājumam.