sēžot savā popkultūras pētnieku konferencē, kārtējo reizi saprotu divas lietas. pirmkārt, tāds labs atgādinājums, kāpēc popkultūra, nevis highbrow kultūra, kurai pārsvarā ir visas atbildes un viss jau ir skaidrs, bet popkultūra un masu kultūra nenāk ar pareizo - vai pieņemamo - atbilžu krājumu, tas ir rasols, kur tev turklāt jāanalizē jautājumi, izmantojot metodes, kuras 'highbrow' kultūras pētnieki neiedomātos izmantot.

un otrā lieta, ko es sapratu, jau atkal, jo mans prāts iet upwards spiral (es vismaz tā ceru, ka uz augšu, nevis leju) un es regulāri saprotu vienu un to pašu, vienkārši katru reizi drusku vairāk? nezinu. šī metafora (jo, kā Naciščione un Charles Forceville man ir iemācījuši, mums ir vajadzīgas jaudīgas metaforas, lai sakārtotu savas pieredzes) vēl ir jāapdomā. bet nu tātad. otrā lieta, ko (jau atkal) sapratu, ir tas, ka man vajag savu tribe, savu kopienu, kur es varu ierakstīties, jo es daudz ko varu saprast un izdomāt pati (ieskaitot daļu no šīs lekcijas, pie kā biju nonākusi pati piezīmju ceļā), bet tas, ka vari vēlreiz izdomāt divriteni, nenozīmē, ka tas tev lepnā vientulībā arī ir jādara.