viena no skaistākajām sajūtām, ko biju jau mazliet aizmirsusi, ir tā sajūta, kad saproti, ka esi tiešām pamatīgi laimīgs. un to ik pa brīdim arī skaļi izsauc, paziņojot, ka jūties patiešām, patiešām laimīgs - šeit un tagad.

žēl, ka nevar smalkāk to laimi iedalīt un raksturot. bet šobrīd, piemēram, es esmu laimīga, jo sēžu saulē uz lieveņa, pirms brīža kārtīgi izlēkājos pa batutu, jo tā ir sajūta, kas man neapnīk, man ir kaut kāds litrs kafijas un laptops klēpī, un jāpabeidz pāris raksti, un priekšā iet diezgan mierīgais Kurzemes jūrmalas ceļš, aiz muguras dun jūra, un viss ir tik skaidri un skaisti.

un varbūt, ja es vairāk mācētu pierakstīt šādus brīžus, kas ierindojas kategorijā ''ja šī nav laime, es nezinu, kas vispār skaitās kā laime'', es varētu mazāk pievērst uzmanību tiem visiem brīžiem, kas nav laimīgi.