Man liekas, tā manis versija, kas uzauga, lasot Keruaku un klausoties Bobu Dilanu, ļoti priecātos par to vakardienas brīdi, kad autobuss apstājās nekurienes vidū uz 30 min pauzi, no kurām es lielāko daļu vienkārši stāvēju un mēģināju aptvert to milzīgo, milzīgo plašumu, kas te ir, tos laukus un kalnus, un mežus, uz kuriem dosimies šodien, un tas viss ir tik neticami. Stāvēt saulrietā nekurienes vidū pie benzīntanka un mēģināt saprast, ka tā visa pēdējo nedēļu melodrāma uz mani vairs neattiecas. Un ka es tiešām esmu te.