es īsti negribu vēl rakstīt savu komentāru par #MeToo, bet tikai gribēju pierakstīt vienu jocīgu lietu, kas iezīmējas tajā, kā tiek uztverta informācija. proti, man regulāri prasa, lai es iesaku kādas filmas, ko noskatīties, vietas, ko apmeklēt, grāmatas, ko izlasīt, un tamlīdzīgi. šajos gadījumos, ja es iesaku kaut ko šķērsām, tur ir reāls risks, ka cilvēks, kurš prasa viedokli vai ieteikumu, sačakarēs savu laiku un patrieks vējā pāris stundas, ja viņam nepatiks tas, ko es esmu ieteikusi, bet tic man vienalga. kāpēc ir tik nenormāli grūti man noticēt, kad es stāstu par to, kas ar mani ir noticis, ja reiz šajā gadījumā noticēt un uzticēties manam viedoklim, manai interpretācijai neko no otra īsti neprasa un, kas galvenais, nerada riskus?