visvairāk man tajā visā nebeidzamajā sarunā par kultūru besī tas, ka mēs kultūru uztveram kā privilēģiju, kā luksus veida parādību, nesaliekot kopā, ka kultūra un tās radītie objekti, produkti un whatnot ir tas, kas paliek vēlāk. un no tā izejot - darbs kultūrā tiek uztverts kā kāda cilvēka personīgs gļuks, un tad jau pats vainīgs. tipa, tā ir mana kaprīze strādāt muzejā, tāpat kā tā ir dažādu cilvēku kaprīze un iedomība strādāt arhīvos, art house kinoteātros, festivālos, pasākumu, semināru un izglītības projektu realizēšanā. par pārējiem ir drusku sarežģītām, bet, mīļie cilvēki, ja mēs darbu muzejā un arhīvā uztveram kā kādas personas tīri personīgu ambīciju, kaprīzi vai ko vēl ne, un pieņemam, ka jā, tas ir totāli normāli, ka šie cilvēki savu personīgo izvēļu dēļ saņem kapeikas un cieš pastāvīgu badu, nu, manuprāt, we're done. kā civilizācija, kā sabiedrība, kā vēsturisks veidojums - mēs esam sev pārvilkuši pāri strīpu.

jo protams, vispār jau iespēja pašiem veidot savu vēsturi, to saglabājot arhīvos, muzejos un citās institūcijās, *ir* absolūta privilēģija, un tas ir jāņem vērā. un, skatoties drusku plašākā mērogā, jo vispār jau uz muzeju darbiniekiem neattiecas šis jaunais autoratlīdzību sviests, jo visbiežāk mēs tomēr esam oficiāli darba ņēmēji, jāatzīst, ka šo pašu domu var attiecināt uz kultūru plašāk: veidot pašiem savu naratīvu, ko primāri veido caur kultūru, *ir* brīnišķīga privilēģija, nevis kaut kāda personīga ambīcija, kuras novērtējums ir salīdzināms ar kabatas naudu.

labi, es zinu, ka haidžakoju šo sarunu par autoratlīdzībām ar savu sarunu par kultūru kā tādu, bet nu, ko lai saka, man liekas, ka mēs līdz galam vienkārši neapzināmies, kāpēc vispār sava kultūra ir vērtība.