man ir divi hailaiti un viens no tiem ir Nīla Junga lekcija. tā tiešām bija brīnišķīga, aizrautīga, asprātīga un iedvesmojoša. kad es noklausos šādas runas, man sagribas atdzīvināt savu pamirušo kritiķes karjeru, jo ir taču tik daudz kā, ko varētu pateikt, un es taču tieši gribētu runāt par kino plašākā sociāla un kultūras kontekstā. un arī kļūst žēl visu to iespēju, ko esmu padirsusi, jo kaut kādos kritiskos brīžos neizdevās trāpīt uz šādiem ļaužiem, kas iedvesmotu.