Man drausmīgi patīk pašīši. Vienkārši neaprakstāmi. Es saprotu, ka tas mani padara par seklu cilvēku, bet nu un. Pašīši ir lielisks balanss starp paštīksmi un pašironiju.

Bet ceha kungu vīpsnāšanā par citu cilvēku miesām mani vienmēr ir izbrīnījis tas acīmredzamais fakts, ka nav jau gluži viņi paši visi tādi atlētiski brašuļi kā Ričards Niksons jaunībā.