mēģinu atgriezties tajā laikā pirms gada, kad biju tikko ārā no slimnīcas un mēģināju izveidot kaut kādu līdzsvarotu, pārdomātu rutīnu. es par to runāju jau gadiem, zinu, vienkārši jo vairāk saskaros ar savu vētraino dabu, milzīgajām mood swings un neizlēmību, bet visvairāk jau tas vētrainums, tā sajūta, ka visu vajag ķert aizgūtnēm tagad, jo vēlāk var atņemt, nu, to jau varētu sadziedēt rutīna.
jo izrādās, protams, ka tam jau ir sekas. tāds iekšējs nemiers un nespēja pārvarēt mazās krīzes tādā sakarīgā, saprātīgā veidā, kā vien caur vētrainību, kas, protams, neko neatrisina. lielās krīzes gan pārvaru kā pro, laikam jau diemžēl.

vārdsakot, atgriezties pie tā sākumlaukuma, kurā nostāties pamatīgāk uz savām kājām, nevis paklupt aiz katra cinīša. saskatīt aiz kokiem mežu un mežā - kokus. visas šīs dzīves gudrības.

un - jā, vairāk dalīties, bet tādā meaningful veidā. kad uznāk lielās bēdas, nemarinēties tajās, bet iet ārā. runāt ar cilvēkiem, pieskarties cilvēkiem, ļaut, lai mani arī beidzot aizkustina tādā pamatīgākā veidā. mainīties, vienvārdsakot.