skaista, skaista svētdiena, kaut arī kaulos iesēdušās melanholijas dēļ to nespēju līdz galam izbaudīt. tikai sēdēt zem nojumes, tīties segās un skatīties, kā līst lietus. bet arī tas bija ļoti, ļoti skaisti.

un tālāk.. nu, es zinu, kas ir jādara. es zinu, ka vajag atgriezties pie sava ritma, pie struktūras un pie rutīnas, ka vajag atbildēt uz visiem e-pastiem, aizpildīt tabulas un sniegt informāciju. strādāt, bet nenogurt. biežāk taisīt svaigu ēdienu. biežāk tikties ar draugiem, kaut vai lai pusdienu pauzē aizietu uz izstādi. biežāk cept kūkas un dot citiem. biežāk dalīties, taisīt svētkus un ballītes, biežāk taisīt rīta pietupienus un citus vingrinājumus. biežāk priecāties, nevis ļaut darbu gūzmai sevi pārņemt un iznīcināt visu, kas skaists apkārtnē. kaut kā to eksistences vieglumu vajag dabūt atpakaļ.

un es priecātos, ja visu šo varētu vienkārši atcerēties un pārtraukt aizmirst. bet es nezinu, kāpēc tas nesanāk un kāpēc es visu laiku esmu tādā spirālē.