pēdējās dienās esmu redzējusi divas film noir virziena filmas, divas melodrāmas, vairākas mēmās komēdijas, vienu mēmo melodrāmu (1917. gads, Zviedrija, dziļi lauki), kā arī neskaitāmas filmas (????) no 1897. gada, laika, kad Limjēru kinematogrāfs nav vienīgais veids, kā tiek uzņemtas kustīgās bildes, kas tajā laikā ir tieši tas: kustīgas bildes. kamera ir statiska (nu labi, pāris reizes piestiprināta pie vilciena jumta, bet tik un tā statiska), un mēs redzam tikai to, kas notiek kadrā, jo kamera vēl nemāk kustēties. un tā vienkārši dokumentējot garāmskrienošos notikumus viņi ir iemūžinājuši ļoti daudz ko interesantu.

vakar, piemēram, skatījāmies tādu filmu (ko grūti saukt par filmu, ņemot vērā, ka darbs ir 45 sekundes), ko sauc Place de la Concorde un kas ir tapusi kaut kad 1898-1904 kā operatora vingrinājums kustības iemūžināšanas mākslā, un var pamatoti uzskatīt, ka šis ir viens no, ja ne pats pirmais darbs, kurā nofilmēta Parīze. nu jā, un tur bija tādi hipsteri, ka dievs žēlīgais. visi frakās, vīrieši pārvietojās vai nu uz zirgiem, vai nu uz vienriteņiem, i kid you not, un viens no retajiem, kurš kaut kur gāja, bija džeks ar milzu stikla gabalu uz muguras. uzreiz atcerējos par to lielisko vīru no ''kur patiesība? ebreju kursistes traģēdija", kurš iet pāri Operas tiltiņam ar krēslu uz muguras, es domāju, ka drīz sākšu savu personīgo fragmentu kolekciju, kas sastāvēs no vīriešiem, kas dara random lietas mēmajā kino.

in other news, šodien apstājos ielas malā, spīdēja saule, aizvēru acis un vienkārši biju, tā sajūta, tā laime, kad āda pilnīgi atveras un kļūst tik.. laimīga, nezinu, kā citādāk to nosaukt. teju visu savu apzinīgo dzīvi esmu saistīta ar kino, pēdējos gadus arī ar muzeju, beidzot esmu sākusi novērtēt sauli un gaismu, jo kaut kā profesionālajā dzīvē sanāk, ka darbs nes tikai gara gaismu, ne fizisku gaismu. bet vispār Itālija mani dara laimīgu, Itālija mani vienmēr ir darījusi laimīgu, un man šeit ļoti patīk. tas vieglais pohujisms, kas kaut kā tomēr rezultējas zināmā kārtībā, vismaz šeit, un nekāda stresa. un man patīk tas noplukums uz ielām, man patīk tā vienaldzība, man patīk tas plašums telpās, man patīk tas, ka šī valsts vienmēr, cik nu esmu te vazājusies apkārt, liekas visnotaļ ērta. bet nu jā, es vēl neesmu bijusi Romā, tur drošvien liktos citādāk.

un vēl es šodien redzēju kungu ar maisiņu, uz kura bija rakstīts ''film is cool. nitrate is hot'', un sapratu, ka tiešām esmu totālākajā kino gīku paradīzē. un tad sapratu, ka es actually viņiem neturu līdzi. īsfilmu vide - jā, mierīgi, to es atkodu pāris gadu laikā, bet šī vide.. nu, vēl ir nesaprotama. jūtu savu hendikapu visu laiku.