Pirmais seanss, uz ko aizgāju, bija irāņu filma no 60tajiem ar sievieti galvenajā lomā (un nekādu damsel in distress) par krāpšanu, atriebību, slepkavībām un naudas kāri. Ļoti interesants darbs, kas liek domāt, pirmkārt, par to, cik daudz gan es nezinu, un otrkārt, par to, cik tomēr 20. gs. 2. puse arī sajājās.
Bet pēc filmas atradu bāru, kur varu iedzert limončelo. Viena. Un priecājos par to, ka man ir tāda iespēja - svešā pilsētā ap pusnakti iedzert vienai glāzi liķiera.
Ceru, ka rīt beidzot sākšu atkal justies normāli. Un ceru, ka beidzot Itālijā tikšu vaļā no muzejnieka bāluma.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: