šodien beidzot remonts pavirzījās uz priekšu, kaut mazliet. izmetu divus lielos padomju skapjus, kas bija aizsēdējušies manā guļamistabā, ieliku jauno, improvizēto skapi, un guļamistaba ir tā kā done. pietrūkst tikai kastes, ko likt zem gultas un kurā ielikt palagus, un varbūt viena plauktiņa stūrī. un, protams, atjaunot grīdu, kancelējot to ārprātīgo linoleju.
un ļoti daudz arī pārbīdīju visādas mēbeles, un daudz ko izmetu, un tad vienā brīdī, kad viss beidzot smuki saslēdzās un pieleca, kurai lietai vajadzētu iet kurā kaktā, bija tāds skaists brīdis, kad vienkārši dejoju tā visa bardaka vidū. jo reizēm tas ir tieši tas, ko vajag.
nekaunīgi izmetu ļoti daudz makulatūras, aizmirstas lietas un detaļas, kas kādreiz likās svarīgas. bet zinkā, jo ilgāk kaut ko glabā ''ja nu noder'' kastītē, jo lielāka iespējamība, ka tas nebūs vajadzīgs.
un tad - skaists, skaists vakars ar draugiem dārzā, un viss pēkšņi ir tik normāls un saprotams. un tik laimīgs nogurums, un tik laimīga es un āda, kaut vai par pirmo īsto pastaigu zālē šogad. nebiju pamanījusi, ka esmu tik ļoti bēdīgs centra cilvēks jau palicis.