vispār sapratu, ka pēdējā laikā nepiedodami maz rakstu cibā. nepiedodami, jo šeit tomēr ir viss mans tekstu blāķis kopš 2005. gada, būtu bēdīgi, ja tagad iestātos kaut kāds tukšums.

trīs lietas/novērojumi.
1) pēdējā laikā daudz saskaros ar kādu savādu parādību: mēdz gadīties, ka cilvēki paši izlemj, ka persona x neciena viņu darbu un neuztver profesionāli, tāpēc jau laicīgi tiek spļauti ārā apvainojumi a la ''jūs necienat manu darbu un neuztverat mani nopietni'', kaut arī nekas vispār par to neliecinātu. visbiežāk tas mēdz gadīties ar cilvēkiem gados un no lauku reģioniem.

2) mamma šodien stāstīja, ka savulaik, kad viņas tēvam bija bēres, kas bija kaut kad 1980to gadu pašā sākumā kādā maija vidus datumā, arī esot bijis milzu sniegs un aukstums, tā ka - varbūt tas sniegs nav arī nekas tik pretdabisks.

3) kopš vakardienas ļoti sāp spranda. es jau ļoti saskumu, sabēdināju arī mammu, jo acīmredzot visu laiku ir kaut kādas problēmas ar ķermenīti, tās visas stūūūlbās lietas nelaiž vaļā, liekas - tikko tiku vaļā no nospiestā nerva kājā, tagad šitas.. aizgāju visa tāda bēdīga pie fizioterapeites, viņa man izmasēja kaklu un teica, ka viss ir pagalam vienkārši, viss nāk no frizieru izlietnes, kas esot bēdīgi slavena ar to, ka mēdz daudziem sagādāt sāpes un problēmas ar kaklu. tā kā pirmdien vajadzēja vispirms balināt, tad mazgāt, tad krāsot un atkal mazgāt, un likt iekšā masku, tad kopumā mans kakls tajā izlietnes veidojumā pavadīja daudz ilgāku laiku nekā piedienas, kas savukārt izskaidro šīs konkrētās sāpes. un zinkā, dzīve ar muguras trūcēm, kas īsti neiet prom, tomēr ir drusku sačakarējusi domāšanu un uztveri, jo viss liekas krietni nolemtāk nekā vajadzētu, un uzzināt, ka kaut kādām sāpēm beidzot ir konkrēts, praktisks izskaidrojums, nevis klasiski izvairīgais un nekonkrētais ''laikam kaut kā ne tā pagriezos, tāpēc sāp'', ir ļoti mierinoša pieredze, kas savukārt tās sāpes uzreiz padara pārvarāmākas.