jo vairāk darbu krājas man virsū, jo lielāka nostalģija pārņem pēc tāda viegli nedefinējama laika, kas bija kaut kad agrāk. un tas jau nekas, ka nekad agrāk nav bijis labāk, gaužām pretēji.

savādas dienas un naktis, kad vajadzētu strādāt un darboties, bet, goda vārds, nav vairs tā draiva to visu darīt. ne jau tā, ka apnicis vai kas, vienkārši nereti liekas apšaubāmi, ka vajadzētu kaut kā piepūlēties un kaut kā nebūt sevi iet un pieteikt, kaut kā pierādīt. jo liekas, ka esmu to tik daudz reizes jau darījusi un izdarījusi, es tagad vienkārši gribētu būt un darīt savas lietas. pieņemot, ka nevienam nekas vairs nav jāpierāda un jāpārliecina par savu profesionalitāti.

bet tas tā. var jau būt, ka tas spiediens ir tikai manā galvā. nezinu, neesmu izlēmis.