pēdēju dienu laikā ir bijušas tik daudz pus-sarunu, kurās izkristalizējas, ka cilvēkiem ir grūti novilkt robežas starp 1) ideju un vērtībām, kurām piekrīti, un 2) cilvēcisko vājumu vai cita veida uzslāņojumus, kas tev kā indivīdam ne vienmēr ļauj ievērot savas vērtības praksē. es esmu visnotaļ pārliecināta feministe, taču, piemēram, nesen novērotā gadījumā, kad viesmīle pastāvīgos klientus sauca par puikām, man tas likās tik.. nepareizi, taču tad es padomāju, ka, ja situācija būtu pretēja, man nebūtu tādas reakcijas pret ''meitenēm'', un ka problēma šeit jau ir ne tik ļoti tas, ka meitenes/puikas, bet vairāk tas, ka mēs tā mazliet pazeminām pieaugušus cilvēkus. bet, then again, ja visi iesaistītie tam piekrīt, kāda vairs mana daļa. un tā tālāk, jo mums ir tik daudz uzslāņojumu, kas kaut ko neļauj redzēt skaidrām, tīrām, atbalstošām acīm, bet tas ir nemitīgs pašpilnveidošanās process, un ir baigi neforši, ja it kā sakarīgi cilvēki to nesaprot, bet gaida, kad tu kļūtu par nevainojamu savu vērtību un ideālu pārstāvi diennakts laikā, nokratot visus mūža laikā uzkrātos sabiedriskos un kulturālos uzslāņojumus no sevis bez jebkādām problēmām.