kopš svētdienas man atkal ir kaut kāda muguras sāpju epizode. svētdien šausmīgi sasāpējās mugura, ar milzu grūtībām vispār kaut ko varēju izdarīt, pusi dienas rūgti raudāju spilvenā par to, cik šis tomēr ir negodīgi - es cītīgi eju pie fizioterapeites, cītīgi un regulāri sportoju, mēģinu adekvāti daudz gulēt un pārlieku sevi nenomocīt. taču šādas epizodes joprojām gadās, un tās joprojām ir tās pašas sāpes, kas tevi pārvērš par pilnīgi nespējīgu, bezpalīdzīgu mazu radību, kas pat sarauties kamolā īsti nevar, jo mugura pārlieku daudz sāp.
savukārt kopš vakardienas vakara sāpes ir pārgājušas no muguras uz kāju, jo kāpēc ne. to, kā viss ir saistīts, es vēl neesmu līdz galam sapratusi, ģimenei pietuvinātā ārste (haha) saka, ka nervi saspiedušies un nospiedušies, un tāpēc tas iet uz leju. bet realitāte ir tāda, ka man jau visi darbi deg, mājās pēkšņi vairs nevaru pastrādāt, jo vakar windows izlēma pārinstalēties pats no sevis, tāpēc darba e-pastā no mājām pēkšņi vairs netieku, tāpēc šodien riskēju un atnācu uz darbu. diemžēl šis, liekas, nebija līdz galam prātīgs lēmums, vismaz tā nākšanas daļa, jo pa ceļam kādas trīs reizes likās, ka tūlīt no sāpēm vienkārši noģībšu. kā tāda vecāka gadagājuma sieviete apsēdos Stockmann'ā uz soliņiem atgūt elpu, savācu spēciņus un tomēr atrāpoju līdz darbam.

tās trūces mani laikam vajās vēl ilgi.