es tagad palieku pie Arjas un viņas drauga, kuri savukārt dzīvo pie drauga kolēģa. Arja ir dzimusi Indijā, dzīvojusi Nīderlandē un Itālijā, viņas vecvecāki dzīvo Amerikā un Indijā, mamma ir no Indijas, tēvs - Amerikas, vēl Arjai ir mājas Itālijā, izglītība no Nīderlandes un Lielbritānijas, kā arī ārkārtīgi plaša un atvērta dvēsele, lieliskas ēst gatavošanas spējas, milzīgs sirsnīgums un spēja visiem likt justies gaidītiem un pieņemtiem. viņa tiešām ir tāda draudzene, ar kuru gribas daudz pavadīt laika kopā, runāt, smieties, dejot uz galdiem pie Riannas, iet iepirkties, iet pastaigās un iet uz muzejiem - visas lietas, ko mēs jau (periodiski) darām, kopš skolas algoritmi mūs salika vienā istabā 2010. gadā. viņas draugs ir no Venecuēlas, dēls opozicionāru aktīvistei, kuru regulāri Venecuēlā mēģināja nogalināt, viņš ir pavadījis daudzus gadus, strādājot NVO, kas cīnās pret malāriju, un viņi abi divi strādā sabiedrības veselības jomā, cenšoties mazināt infekciju slimību izplatību. ārkārtīgi sirsnīgi, patīkami cilvēki, tādi cīnītāji, kuriem rūp kopienas intereses un lietas kā kopums, nevis tikai savs mazdārziņš. abu gadījumā tas, protams, ir saprotams arī no pašu pieredzes - ja tev dzīve ir iegrozījusies tāda, ka tu esi redzējis daudz vairāk nekā savu mazdārziņu, tev arī ir lielāka spēja saprast, ka pasaulē ir arī citi, ne tikai tu.
nu lūk, un šorīt mēs te piecēlāmies un jokojām par to, cik ilgā laikā viņiem radīsies apstākļi, lai viņus deportētu no šejienes.

citās ziņās ir tā, ka es ļoti daudz tagad domāju par to, kā mēs uztveram informāciju, par tiem nepatiesajiem un klaji melīgajiem rakstiem, par klikšķu apsēstību, par kvalitatīva un saturīga informācijas materiāla trūkumu, par to, ka ziņas tiek uztvertas no tvītiem, smieklīgiem interneta attēliem, automātiski ģenerētiem rakstiem, kas sastāv no atslēgvārdiem un ir paredzēti tikai peļņas gūšanai, par šo visu ārprātu, kas parāda, ka "welcome to the internet where everything is made up and points don't matter". iespējams, tā ir vēl skumjāka doma pēc-vēlēšanām, vēl skumjāka par to, ka Trampu oficiāli atbalsta kuklukslans, ir tas, ka šis ir klajš pierādījums - faktiem nav nekādas nozīmes. Tramps var katru reizi teikt kaut ko citu, viņš var publiski izmēdīt invalīdus, apsmiet sievietes un citas milzīgas cilvēku grupas, bet tas nekas. jo truth doesn't matter, and everything is made up anyway.

katrā ziņā domāju daudz arī par to, ka jāiet kaut kādā mediju diētā. es laikam nevaru darīt neko daudz, bet vismaz varu nedot savus klikšķus un savu (virtuālo) balsi tādiem veidojumiem, kas ir ļoti shady un fake ziņu portāli. es jau tā it kā neveru vaļā linkus, kas ved uz tādām lapām kā uzsmaidi.lv un labdien.lv, visādas ritakafijas un dievietes, sapratu, ka tas ir, iespējams, lielākais pienesums, ko varu dot.

kaut kas šausmīgi biedējošs šajā visā. iespējams, tāpēc, ka vakar zīmīgā kārtā apskatījos gan izstādi par Ameriku iekarošanu, gan par civil rights movements 1960tajos gados, par rasu segregāciju un balstiesībām. izstādē par Ameriku iekarošanu visvairāk man patika tas, kādā skaistā valodiņā ietērptas zvērības, bet otrā izstādē mani aizķēra tas, cik tas viss ir nesen bijis. jo man kaut kā ir sajūta, ka šeit pamazām veidojas bumba ar laika degli, vakar piedzīvoju ļoti savādu drāmu vienā kafejnīcā, kas bija balstīta rases motīvos, daudz kur ir visādas zīmes un teksts Black Lives Matter, un šis vēlēšanu rezultāts normalizē sūda runāšanu par savu kaimiņu, un kaut kā ir sajūta, ka kaut kas briest gaisā. jo tie rezultāti jau nav arī tik tālu viens no otra, nav nekāds landslide un nekādas pārliecinošas uzvaras, bet ir tāda trausla starpībiņa. un milzīga aiza starp dažādajām grupām.

pāris dienas Ņujorkā, tad mājās. līdz tam laikam būšu jau noilgojusies pēc māju - saprotamajām - problēmām un parādībām. tostarp arī to, ka arī Latvijas visi kaut cik harizmātiskie politiķi ir ar visnotaļ populistiskiem uzskatiem.