un vēl vēl vēl par Bobu Dilanu runājot, es tiešām nezinu, vai ir kāds cits mākslinieks, dead or alive, kas mani ir iespaidojis vairāk nekā Bobs Dilans.

kādreiz, kad man bija tikko palikuši 18 gadi un es ar vilcienu apceļoju Franciju, lasīju Keruaka On the Road un ļoti, ļoti daudz sapņoju par labāku, skaistāku pasauli. un tad man bija 19 gadi un es vasarā braucu uz Bosniju piedalīties tādas mazliet labākas, skaistākas pasaules taisīšanā, tad jau es lasīju, liekas, Dharma Bums un turpināju klausīties Dilanu. un tad jau es pārcēlos uz Ventspili, zaudēju dažādas ilūzijas un no Dilana pārgāju uz lētu repu, bet ko tur daudz.

un tajā visā ir kaut kas ārkārtīgi skaists, tāda pārpasaulīga atsvešinātības un nemitīgas klātbūtnes sajūta. un eventuāla samierināšanās ar to, ka pasaule ir tāda nemitīgi garāmslīdoša ainava, kurā reizēm tev ir sava vieta, ļoti bieži - nemaz nav, bet tam nav nekādas nozīmes, jo ''people don't live or die, people just float'', un tu vari nākamajā dienā izdomāt sevi no jauna. ja gribi, izdomāt arī tādu sevi, kuram ir lielāka nozīme. tādu sevi, kas vairāk grib iesaistīties garāmslīdošajā ainavā, varbūt iekopt tādu mazdārziņu, varbūt uzzīmēt sirsniņu uz vilciena loga, varbūt parādīt vidējo pirkstu ziņkārīgiem skatītājiem. vai varbūt vienkārši iet gulēt.

ai, citiem vārdiem sakot, es esmu šausmīgi priecīga par Boba Dilana Nobela balvu. arī tāpēc, ka tas ir tieši tik jocīgi, kā tas izklausās.