vakar dziedāju Anastasijai apsveikuma dziesmiņu, viņa man lepni rādīja četrus pirkstus un teica, ka viņai tagad ir tik daudz gadu, turklāt tīrā latviešu valodā, tā nu es te dziedāju sveiks lai dzīvo, sveiks lai dzīvo, līdz Matejs sāka paniski klaigāt, nāca pie manis, bāza purniņu pie vēdera, lika ar ķepu uz kājas un dažādos citos satrauktos veidos norādīja, ka tiešām grib, lai es aizveros.