Ne gluži par tēmu, bet es nekad neesmu sapratusi kādēļ tik daudziem Vanadziņš ir šķitis tik traumējošs. Es gan pirmo laikam izlasīju grāmatu, nevis redzēju multeni; bija bēdīgi, bet ka justos traumēta neatceros. Laikam jau diezgan agri nāvi pieņēmu kā kaut ko dabisku, lai gan neatceros arī, ka tuvinieki būtu ar mani par to runājuši vai kaut kā skaidrojuši. Moška tā nosacīti reliģiozā vide, kur es katru gadu dzirdēju arī par Jēzuliņa nāvi? Bet nu, es biju arī bērns, kas pēc Kozetes izlasīšanas (bija tāda grāmatiņa bērniem, kurā bija adaptēts fragments no Nožēlojamiem, kur Kozete iet pēc ūdens un stiepj milzu spaiņus - padomju laiku bērnu literatūra ze best) nolēmu, ka tā būtu forša rotaļa, sāku slēpties virtuvē zem galda un prasīt lai man dod darbu.