var, protams, sūdzēties par to, ka pēdējo gadu latviešu kino ir bezgala depresīvs, skumjš un viena vienīga bēdu ieleja, bet zini, sīrupiņ, es laikam vienmēr izvēlētos labāk skatīties n-to filmu par smago dzīvi Purvciemā, nevis n-to filmu par to, ka fabrikā ražo brāķus, kolektīvs ir morāli degradējies, un protagonistam ir jāatgriež darba spars un darba mīlestība šo cilvēku dzīvēs, turklāt šim stāstam ir tik daudz variāciju, visas nogurdinošas.

un tad, kad pati filma nav par šādu tēmu, viņi vienalga pamanās ievilkt, teiksim, teātra izrādi par šādu tēmu. jeb pārdomas, skatoties ''Kārkli pelēkie zied''

p.s. kāds zina, cik garš bija Eduards Pāvuls? man vienmēr licies, ka viņš tāds vīrs kā ozols, bet šeit konkrēti izskatās, ka drīzāk tāds jasmīnkrūms, ne ozols.